neskaitos vairs tavs pavalstnieks.
ilgu laiku sirdī nesu šo sajūtu, kā arī muzeja dāmas par valmieru teica – valmieritis ir ļoti lepns par savu pilsētu [un valmierietis ir arī ļoti taupīgs]. tas nemainoties gadsimtiem, tā tas vienkārši ir. varbūt, ka tas jau ir no pirmajām cilvēku acīm, kas atrada vietu, kur Gauja spēji straumi vērš pretējā virzienā un tad spēji atpakaļ. tā drošvien pietrūkst visvairāk.
kā gan var nepietrūkt. ja katra lāsīte, katra urdziņa, katra upīte, visi ūdeņi grib satikties. un satiekas Gaujā. tā arī neizdevās saķert to brīdi, kad ledi sakustas, upe pēc ziemas atdzīvojas. tas tāds mazais parāds. uz atgriezšanos (iespējams šeit ir ortogrāfijas kļūda).
pieņemu, ka tā ir tāda izteikta cilvēciska pazīme, šī sajūta, šī pazīstamās un nepazīstamās pilsētas sajūta. kas ļoti izteikti izpaužas soļos un skatienos. kā zole nedaudz šaubīgi min nepazīstamu bruģi un kā pilnīga vaļība nesas pa zināmām takām, celiņiem. un to zināmo celiņu tīkls ar dzīvotajām dienām vienuviet aug un aug. tagad jau tas zināmais mudžeklis pārņēmis visu pilsētu, protams, nekas daudz jau nemaz nav izstaigāts. bet tā sajūta, tā pilsētas valoda ir kļuvusi saprotama. tieši tapēc saku, sveika, Gauja.
ei, lepnie! ei, taupīgie! drīz arī no mana vaiga neizbēgami izdzisīs ‘lokālā’ grimase. un gaita. un tad, man ierodoties, es atkal valodu nesapratīšu, atkal saņemšu svešinieka skatienu, un atkal jutīšos kā citā planētā. to mums nodara vietas. klusi, nemanāmi un efektīvi. ja atļauj.
patīk.
