emergency exit

nu tā,
tagad tad ir pienācis tas brīdis, kad vajadzētu izkāpt.
no bezskaņas atmiņu pasaules, no miroņu pasaules.
nu jau par tālu tas staigā apkārt.
finita!
ko klusē?

esesmugatāvs

]patīk pašreizējās pozīcijas kopskats. galds un gulta nokrauta ar izvēlētu literatūru un sīkumiem mazu lietu radīšanai. ārpusē takas ved uz galvenajiem objektiem – malkas šķūni, instrumentu šķūni un pirti (šodien no pirts versmes dulluma un āliņģa spējās veldzes Roberts tā sareiba, ka iemina vienu jaunu taku). un tad vēl slēpju sliedes ved uz dažādiem apkārtnes mežiem un kaimiņiem. piemēram pie Modra, kurš mums dod pienu. (viņa govis). vēl ir daudz krāšņu mutes, kuras krākdamas silda koka māju, MILZĪGI ozoli, avots un dažu palikušo putnu dziesmas un sniega birdināšana no zariem. sajūtu spēcina pavadošo sajūtu gamma, kas norobežojoties no pierastās informācijas superintensitātes nonāk klusumā un saka – impulsu nebūs, realitāti veidosi pats

biļete

uz brīnumzemi, kur nekā daudz nav.
jo vairāk nav jo vairāk paliek vietas tam, kas ir.
un nav daudz

burti un burt ne velti ir ar vienu sakni

burti un burt ne velti ir ar vienu sakni

viss pēc plāna

‘ienīdu suņus no tiem laikiem, kad uz masku balli gāju ģērbies kā apgaismes stabs’

avantūra, kurai ir mērķis?
bezmērķība?
pārbaude nerviem, pacietībai un spējai radīt?

vai vienkārši slēpšanās zem egles(eglēs)?

fuck it,

lienam mežos, līdzi ņemam zapti.

vēstule valmierai

neskaitos vairs tavs pavalstnieks.
ilgu laiku sirdī nesu šo sajūtu, kā arī muzeja dāmas par valmieru teica – valmieritis ir ļoti lepns par savu pilsētu [un valmierietis ir arī ļoti taupīgs]. tas nemainoties gadsimtiem, tā tas vienkārši ir. varbūt, ka tas jau ir no pirmajām cilvēku acīm, kas atrada vietu, kur Gauja spēji straumi vērš pretējā virzienā un tad spēji atpakaļ. tā drošvien pietrūkst visvairāk.
kā gan var nepietrūkt. ja katra lāsīte, katra urdziņa, katra upīte, visi ūdeņi grib satikties. un satiekas Gaujā. tā arī neizdevās saķert to brīdi, kad ledi sakustas, upe pēc ziemas atdzīvojas. tas tāds mazais parāds. uz atgriezšanos (iespējams šeit ir ortogrāfijas kļūda).
pieņemu, ka tā ir tāda izteikta cilvēciska pazīme, šī sajūta, šī pazīstamās un nepazīstamās pilsētas sajūta. kas ļoti izteikti izpaužas soļos un skatienos. kā zole nedaudz šaubīgi min nepazīstamu bruģi un kā pilnīga vaļība nesas pa zināmām takām, celiņiem. un to zināmo celiņu tīkls ar dzīvotajām dienām vienuviet aug un aug. tagad jau tas zināmais mudžeklis pārņēmis visu pilsētu, protams, nekas daudz jau nemaz nav izstaigāts. bet tā sajūta, tā pilsētas valoda ir kļuvusi saprotama. tieši tapēc saku, sveika, Gauja.
ei, lepnie! ei, taupīgie! drīz arī no mana vaiga neizbēgami izdzisīs ‘lokālā’ grimase. un gaita. un tad, man ierodoties, es atkal valodu nesapratīšu, atkal saņemšu svešinieka skatienu, un atkal jutīšos kā citā planētā. to mums nodara vietas. klusi, nemanāmi un efektīvi. ja atļauj.
patīk.

kupenas un pļavas

ceļš uz mežu nenosakāms. mežš aizaudzis, jāiet salīkušam. nekas nav nepatīkamāks par salīkumu mežā.
vējš izdarījis bebra darbus.
ir labi sevi kaitināt ar klusumu. ilgi gan grūti tur.
prasās kaut kā. un tad “krak” kā zīmulis lūzt.
neiešana nekur ir sliktāka par iešanu ne tur.. c’mon if you think you can take us down
sapnī redzēju naftas tankkuģus. no miglas vai kādas citas zonas tie pēkšņi parādījās jūrmalā, mērķēti pret krastu. un triecās krastā, uzsēdās uz sēkļa un pārlūza kā pārlūzt grafīta zīmuļi. un naftas netīrā, melnā, ķepīgā un neatsvabinošā vara neļāva izglābties. daudz tādu kuģu. kapteiņi klusēja un nespēja paskaidrot kas notiek. vien paši skatījās jūrā un gaidīja nākamo kuģi. tasviss, pie mums Latvijā.

iespīd saule, iespīd. šovakar dubults prieks.

ņer ņer

rsk*rwrd

suni

tu tikai paskaties kā viņš saka piedalies

tu paskaties viņš paskatās

un pasaki tik ka nepaceļ nepieceļ un nepavelk

crap

crap crap more crap less crap no crap quack quack duck down quack water squash squash quack quack duck quack gone